KNAB: Lobisms Latvijā attīstījies

Publiski izskanējuši kardināli atšķirīgi viedokļi par šobrīd KNAB izstrādātā lobisma likuma* nepieciešamību. Vieni - apšauba vai pat kardināli noliedz likuma nepieciešamību, citi - atzīst, ka tieši likums nozari sakārtos. Tāpēc "7guru.lv" sarunā ar KNAB Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāju Diānu Kurpnieci runā par likuma izstrādes gaitu un tā koncepciju.

Vienlaikus gan likumprojekta noliedzēji, gan atbalstītāji uzdod jautājumu, kāpēc likuma projektu izstrādā KNAB?

Likuma koncepcija paredz, ka lobētāju reģistrācijas kārtības uzraudzību neveiks KNAB. Līdzīgi arī citās jomās KNAB ir sniedzis savus priekšlikumus, taču fakts, ka mēs izstrādājam likumprojektu, nebūt nenozīmē, ka mēs šo funkciju uzņemamies arī administrēt.

Mūsu nostāja ir, ka primāri tiesības lobēt vai tiesības kontaktēties ar valsts un pašvaldības institūcijām nosaka Satversme. Un Satversmē ir teikts, ka katram ir tiesības vērsties valsts un pašvaldības institūcijās, saņemot atbildi pēc būtības. Mēs nekādā gadījumā negrasāmies reglamentēt lobēšanas procesu. Jebkurai personai, kas līdz šim ir vērsusies valsts institūcijās, snieguši šo pakalpojumu saviem klientiem un pārzina šo jomu, - nebūs nekādu ierobežojumu no mūsu skatu punkta.

Galvenais mērķis ir veicināt atklātību un reglamentēt, ka valsts amatpersonai kontakts ar lobētāju ir jāreģistrē un šī informācija ir jāpublisko.

Kā jūs komentētu diskusijas par lobisma likuma vajadzību?

Diskusija par šī likuma nepieciešamību (par vai pret) ir jau apaugusi ar bārdu, jo notiek kopš 2007. gada. Pirmajā koncepcijā, kas tika apstiprināta 2008. gadā, mēs piedāvājām decentralizētu modeli, kur katra institūcija savā  mājas lapā norāda  informāciju, ja tai ir bijusi komunikācija ar lobētāju.

Jau līdz šim atsevišķas institūcijas tā ir darījušas, savukārt tās institūcijas, pie kurām biežāk vēršas lobētāji, un, Latvijā tipiski tās ir, piemēram, Saeima, Rīgas dome, Ekonomikas ministrija, šīs instititūcijas ne vienmēr norāda informāciju par tikšanos ar lobētāju. Piemēram, Saeimā mēs nevaram iegūt detalizētu informāciju, ar kurām personām un to grupām notiek konsultācijas likumdošanas izstrādes laikā. Šī informācija netiek sniegta un, iespējams, to nemaz nevar izdarīt, jo reģistrējamo kontaktu skaits ir ārkārtīgi garš. Tāpēc jāmeklē risinājums, kā šīm institūcijām pēc iespējas vienkāršāk veikt reģistrāciju. Piemēram, Vācijā, Bundestāgā, ja vienreiz esi pieteicies, nosaucot kādu organizācijas pārstāvi un par kuriem tiesību aktiem interesējies, tad ikreizējs kontakts nav jāreģistrē. Šāda kārtība arī mūsu valsts iestādēm būtu vienkāršāka.

Ko mēs panāksim līdz ar šādas reģistrācijas kārtības ieviešanu? Man kā privātpersonai ir tiesības ikdienā iet uz savu vietējo pašvaldību vai ministriju, lai panāktu sev labvēlīgu lēmumu. Taču pašlaik man nav pieejama informācija, ka arī cita interesentu grupa ar šo problēmu jau strādā, un, ņemot vērā, ka man šādas informācijas nav, man arī nav iespēju aizstāvēt savas intereses.

Tie, kuriem šobrīd ir šie kontakti un informācija, rezultātā gūst priekšrocības.

Visu diskusiju un debašu kontekstā, protams, jau daudz kas ir darīts un izdarīts. Faktiski visas institūcijas ir veikušas izmaiņas savos ētikas kodeksos. Arī KNAB, kur esam skaidri pateikuši, ka būsim atklāti un publiskosim informāciju, ja tiekamies ar lobētāju pārstāvjiem. Savukārt poltiskais līmenis to nav izdarījis! Un tad iznāk tā, ka apakšas sevi saregulē un ir gatavas šo informāciju sniegt, bet politiskais līmenis - nav.

Varbūt politiskajam līmenim nav izdevīgi šo jautājumu "saregulēt"?

Nevaru tam viennozīmīgi piekrist. Protams, šis jautājums ir ilgi diskutēts un bijušas dažādas debates. Tai pašā Godmaņa valdības laikā daudz diskusiju bija  ar Zalāna kungu (tolaik Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru), kurš norādīja, ka šo jautājumu sakārtot ir gandrīz neiespējami. Taču  šobrīd, debatējot ar politiķiem, mēs esam dzirdējuši pretēju viedokli. Šī brīža attieksme - uzrakstiet, kas ir tā informācija, kas mums jāsniedz, un mēs to publicēsim.

Mūsu izšķiršanās piedāvāt speciālu likumu nāca nevis kā mūsu pašu inicatīva, bet gan izriet no iepriekšējās Valda Dombrovska valdības deklarācijas, kur bija ierakstīta skaidra apņemšanās izstrādāt likumu par lobijiem. Balstoties uz deklarācijā pieņemto lēmumu, tika izstrādāts priekšlikums, ko mēs koncepcijā piedāvājām. Ja valdība 2011. gada decembrī ir atbalstījusi šādu risinājumu, tad mums tas ir jāņem vērā.

KNAB mājas lapā ir lasāms šāds dokuments "Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja institucionālās un profesionālās kapacitātes celšana", kur 2.14 punktā skaidri un gaiši teikts: "Lai arī, visticamāk, ierosinājums izdarīt grozījumus Satversmē negūs atbalstu, īstermiņā eksperts tomēr uzskata, ka veikt izmaiņas spēkā esošajos normatīvajos aktos attiecībā uz lobēšanu ir labāka iespēja nekā atsevišķa likuma izstrāde." Tad kādēļ tomēr tiek izstrādāts speciāls likums?

Šī ekspertīze tika veikta 2007. gadā un toreiz Latvijā lobisms nebija tik profesionālā līmenī, kā ir šobrīd. Šobrīd jau ir zināma attīstība. Ir diezgan daudz organizāciju, kas profesionāli strādā šai jomā. Var novērot lobēšanas aktivitātes, veicot atsevišķus grozījumus normatīvajos aktos. Iespējams, tie tiek veikti konkrētu privātpersonu  interesēs. Mēs to nezinām. Un, iespējams, uz to strādā ne tikai viena organizācija vien, jo tur ir iesaistīti gan sabiedrisko attiecību uzņēmumi, gan arī juridiskie biroji.

Jo lobēšanas process kļūst profesionālāks, jo vairāk tam tiek tērēta nauda. Un jo vairāk naudas tiek tērēts, jo tās loma politikā kļūst lielāka. Protams, jebkura informācija un dati, kas nāk no ārpuses, ir ārkārtīgi vērtīgi valsts amatpersonām. Tāpēc mēs arī ļoti gatavojamies tam brīdim, kad nodosim publiskajai apspriešanai likmprojektu, jo lobisma nozares profesionāļi vislabāk zina, kas ko nozīmē un kādos terminos ir jānosauc dažādi procesi.  No otras puses ir jāsaprot, ka, ja atsevišķiem ekonomiskiem spēlētājiem ir ļoti lielas finansiālas intereses, tad visa politika var būt vērsta uz ekonomiski spēcīgāko personu interešu aizstāvību.

ASV administratīvais slogs par informācijas atklātību ir uzlikts pašiem lobētajiem, savukārt mēs to negrasāmies darīt. Mēs esam izvēlējušies ceļu, kāds šobrīd ir arī Lielbritānijā, kur uzskata, ka tieši valsts pārvaldei kontakti ar lobētājiem ir jāfiksē.

Vai, jūsuprāt, politiķi būs ieinteresēti fiksēt šo tikšanos ar lobētāju?

Šobrīd mēs vēlamies parādīt, ka lobisms ir tiesiska darbība, lai cilvēki var lepoties, ka sniedz šo pakalpojumu. Un es esmu pārliecināta, ka ir nepareizi kādam no ārpuses, arī tam pašam KNAB, uzraudzīt lobēšanas procesu. Lobisma uzraudzībai jābūt kā pašregulācijas procesam pašā Saeimā, kur ir gan Mandātu un ētikas komisija, gan arī kolēģi, kas redz kontaktus un uzdod jautājumus.

Protams, vienmēr var būt situācijas, ka informācija netiek atklāti norādīta, bet savstarpējai uzraudzībai un iekšējai regulācijai būtu jābūt. Nevienā valstī nav tā, ka visa informācija 100% tiek atklāta. Piemēram, no Eiropas Komisijas Baltās grāmatas iniciatīvas var redzēt, ka, ja ir vēlme būt atklātiem, tad nav nekādu problēmu. Valsts amatpersona tikai un vienīgi iegūst, ja viņa kontaktējas ar lobistu, jo tieši viņam ir vispusēja informācija par attiecīgo nozari. Pateicoties šai informācijai, politiķis  var pieņemt kvalitatīvāku lēmumu.

Tad šī brīža bažas, ka likums var būt represīvs, ir liekas?

Mums koncepcijā ir skaidri pateikts, kas jāparedz šādā normatīvā akta projektā, un mēs neesam paredzējuši faktiski nekādus atbildības mehānismus. Piemēram, kādam lobētājam aizliegt kontaktēties ar valsts institūcijām vai piemērot administratīvo atbildību. Pirmkārt, ir paredzēts nodefinēt, kas ir tiesiska lobēšana, jo Krimināllikumā ir definēts tikai, kas ir prettiesiska darbība – tirgošanās ar ietekmi. Un, otrkārt, norādīt, kāda informācija valsts amatpersonām ir jānorāda, kad tiek reģistrēts kontakts ar lobistu.

 

Diāna Kurpniece ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāja. Strādā birojā kopš 2003.gada. Līdz 2009.gadam bijusi Sabiedrisko attiecību un izglītošanas nodaļas vadītāja. Agrāk (1998.-2003.) bijusi Sabiedrības par atklātību "Delna" direktore.

* Ņemot vērā KNAB piedāvātos risinājumus saistībā ar publiskas pieejamības nodrošināšanu informācijai par lobētājiem, valdība pērn decembrī apstiprināja biroja sagatavoto koncepciju, atbalstot nepieciešamību izstrādāt Lobēšanas atklātības likumu. Valdības lēmums par speciāla likuma sagatavošanu ir būtisks priekšnoteikums, lai nodrošinātu atklātību lobētāju darbībā, vienlaikus neradot smagnēju uzraudzības un kontroles mehānismu. Atbilstoši valdības nolemtajam par atbildīgo institūciju koncepcijas īstenošanā ir noteikts KNAB, kuram arī uzdots sagatavot un iesniegt nepieciešamo normatīvo aktu projektus. KNAB uzskata, ka lobēšanas atklātības procesa reglamentēšana ļaus sabiedrībai un amatpersonām skaidri nošķirt tiesisko lobēšanu no neatļautiem ietekmēšanas veidiem jeb tirgošanās ar ietekmi, kā arī iegūt informāciju par konkrētiem lobētājiem un viņu aktivitātēm. Izstrādājot šo likumprojektu, paredzēts definēt lobēšanu un lobētāju loku, lobēšanas aktivitātes un kārtību, kādā institūcijas uzskaita un reģistrē informāciju par lobētājiem un viņu aktivitātēm.