Gatis Šļūka: jokus izlieku uz papīra

Karikatūrista Gata Šļūkas vārds reti kam vēl ir svešs. Tāpat arī viņa veidotās karikatūras ir grūti sajaukt ar citu mākslinieku darbiem – Gatim ir savs rokraksts, humors un apbrīnojama, gadu gaitā izkopta spēja ironizēt gan par politiskām, gan pavisam sadzīviskām tēmām. Sarunā ar 7guru Gatis šķiet pavisam nopietns, un arī pats par sevi viņš saka tā: “Es neesmu tas, kurš kompānijās stāsta anekdotes, es jokus izlieku uz papīra un tādā veidā izpaužos.”

 Autors: Zaiga Puškina

 

karikatura

 

Mūsdienās informācijas un ziņu plūsma ir strauja un teju neapturama, tāpēc šķiet, ka tev jābūt modram 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā, lai pagūtu ne vien pamanīt karikatūras vērtu notikumu, bet to arī veiksmīgi ilustrēt. Atklāj noslēpumu – kā tev tas izdodas?

Nav gluži tā, ka es katru dienu zīmēju karikatūras avīzei. Pārsvarā tas notiek trešdienās un ceturtdienās. Kaut kā jau tās lietas, kas apkārt notiek, nemaz nevar nepamanīt. Ikdienā, pie datora sēžot, ieejot vienā vai otrā portālā, tās ziņas pašas pie manis atnāk. Varbūt, ja ir būts atvaļinājumā vai kaut kur prom, tad nepieciešams tāds ilgāks brīdis, lai paskatītos, kas noticis pa šo laiku. Bet tā jau no ziņām mūsdienas nemaz gribēdams nevar aizbēgt.

 

 

Vai tu pats meklē kādu karikatūras cienīgu notikumu, vai arī tas notikums pats kādā veidā pie tevis atnāk?

Gan tā, gan tā. Latvijas Avīzei ir lapaspuse Smejlapa, kur parādās karikatūras tam, kas interesants pa nedēļu noticis. Ikdienā es zīmēju mājās, bet tad trešdienās parasti braucu uz Latvijas Avīzi, un tad ar redaktori pārrunājam nedēļas aktualitātes. Kādreiz viņai ir kādas tēmas, kādreiz man ir idejas. Tā tas top priekš avīzes. Ir arī tēmas, kuras ieraugot, pats piefiksēju, un dažkārt uzreiz jau rodas idejas, kā tās ilustrēt.

 

unnamed (3)

 

Kā top tavi darbi, un cik ilgu laiku prasa vienas karikatūras radīšana?

Idejas izdomāšanas procesam arī nevar tā īsti precīzi pateikt, cik ilgu laiku tas aizņems. Citreiz ir kāda tēma, kurai vajag karikatūru izdomāt. Nu un tad sēdi un domā, kamēr izdomāsi. Grūti prognozēt to laiku idejas radīšanai.

 

 

Un kā ar pašu zīmēšanas procesu?

Uzzīmēšana prasa no 1 līdz 4 stundām. Piemēram, lielā karikatūra ar daudzām sejām, kas bija Jaungada numurā Latvijas avīzei uz vāka, prasīja vairāk laika. Tad to tā divos piegājienos pa divām dienām es zīmēju. Vienā dienā sazīmēju ar zīmuli, nākamajā apvelku un krāsoju. Citādi sanāk no rīta līdz vakaram sēdēt pie viena darba, bet vajag arī atiet nost, ja laiks atļauj.

 

jg_la

 

 

Ar kādu mērķi tu radi karikatūras?

Tāpēc, ka man tas ļoti patīk. Man laimējās, ka jau 18 gadu vecumā mani pieņēma darbā par karikatūristu Latvijas Avīzē. Tad kopš 1998. gada tur arī regulāri zīmēju karikatūras. Protams, papildus ir vēl visādi citi projekti. Īsti pat neesmu sev uzdevis tādu jautājumu, kāpēc es to daru? Bet zinu, ka tas man patīk! Ja pāris nedēļas neesmu zīmuli rokās paņēmis, tad tas jau ir daudz. Arī, atvaļinājumā aizbraucot, ne gluži uz salvetes, bet sāku kādā brīdī zīmēt.

 

 

Vai visas tavas karikatūras tiek radītas ar roku?

Zīmēju uz papīra vai skārienjūtīgajā ekrānā. Veidi ir dažādākie, bet visu zīmēju ar roku.

 

22586196934_a0754b065d_o 

 

Vai Latvijā šajā jomā ir konkurence?

Varbūt nav tik liela kā fotogrāfiem vai citām profesijām. Tādus karikatūristus Latvijā, kas aktīvi zīmē, var saskaitīt uz abu roku pirkstiem. Nevar teikt, ka konkurence skaita ziņā ir liela. Ja tev tas ļoti patīk un tu to daudz dari, kā arī varbūt kāds talanta procents tur vēl ir klāt, tad jau arī izdodas.

 

 

Kas, tavuprāt, runā skaļāk – attēls vai teksts?

Noteikti tie, kas raksta tekstus, teiks, ka teksts un vārds, bet man liekas, ka attēls ir ātrāk uztverams. To saprot arī tādi, kas neprot lasīt. Tāpēc varbūt arī reizēm dēļ karikatūras kaut kur pasaulē mēdz izvērsties liels sašutums un nemieri. Kaut ko uzrakstītu visi varbūt nemaz nevar izlasīt, bet attēlus saprot ikviens. Bēdīgi slavenais piemērs Tuvajos Austrumos ar reliģiskajām tēmām to pierāda. Ar karikatūru viss ir skaidrs – tu ieraugi un uzreiz saproti, kas tur ir attēlots.

 

 

Un kā ar latviešiem – vai mēs saprotam humoru vai arī mums ir tēmas, par kurām nedrīkst jokot?

Visumā latvieši saprot humoru. Nav tik traki, kā bieži vien saka – ko tad mēs? Neko nemākam – ne pasmieties par sevi, it neko, angļu humors un krievu humors ir labākais. Tas mums latviešiem tā daudzās jomās – dzīvojam ar attieksmi – ko tad mēs? Mēs jau neko!

Ir zīmēti cilvēki, kur es domāju, ka viņam tā karikatūra varētu nepatikt, jo viņš nav īpaši labā veidā vai gaismā attēlots, bet pēc tam cilvēks zvana un prasa, vai var iegādāties šo karikatūru? Ir, protams, izņēmumi, bet tā teikt, ka latviešiem nav humora izjūtas, to es nevaru.

 

unnamed

 

Kā ar politikas tēmām, vai tās neprasa lielāku piesardzību?

Tāda tipa karikatūras kā reiz Liepājas Avīzē, kur Lembergam ar Sesku krāniņi sasieti kopā, man pašam nav tuvas. Varbūt kādreiz, ja ir kāds melnais humors, kur šķiet, ka tas būtu pārāk melns priekš Latvijas publikas, tad ir jāpiebremzē, bet citādi es nevaru teikt, ka man būtu nācies tā ļoti daudz bremzēt sevi vai apspiest radošumu. Es nevaru sūdzēties.

Pastāsti, vai ir bijis gadījums, kad pēc uzzīmētas karikatūras, tajā attēlotais cilvēks apvainojas, dusmojas vai pat nāk sūdzēties?

Nekas vairāk par pabubināšanu gan nav dzirdēts.

 

 

Vai tu pats sevi pieskaiti pie nopietnajiem latviešiem?

Grūti par sevi pateikt. Man jau liekas, ka es neesmu pārāk nopietns cilvēks, bet iespējams pirmajā brīdī tā varētu šķist. Par kolēģi Ēriku Ošu, kas arī ir karikatūrists, cilvēkiem no malas visbiežāk šķiet, ka viņš tāds drūms tipiņš, kas sēž un zīmē. Ar viņu vairāk parunājot, gan var saprast, ka viņam ir īpaša humora izjūta, viņš ir tāds ironiskāks. Es pats gan neesmu tas, kurš kompānijās stāsta anekdotes, es jokus izlieku uz papīra un tādā veidā izpaužos.

 

Kas tev pašam šķiet komisks un uzjautrinošs no Latvijā radītajiem humora produktiem?

Esmu piefiksējis, ka pēdējā laikā ir parādījušies jauni jokotāji, tostarp, protams, Skutelis. Var teikt, ka ir radies tāds jaunais vilnis ar humoristiem, bet es tam pārāk nesekoju līdzi. Uz improvizācijas teātri vienu brīdi daudzi bija pavilkušies, bet jāsaka, ka tur 80% satura ir nesmieklīgs. It kā visiem gribas to darīt, bet ne visiem uzreiz sanāk. Bet viss ar laiku. Varbūt kādi, kas pirms pieciem gadiem nebija smieklīgi, ar laiku, to regulāri darot, uztrenējas un var kļūt smieklīgāki. Tāpat, ja paskatos savas pirmās karikatūras, man tās nešķiet diez ko labas vai smieklīgas. Tās sākuma neveiksmes un pirmie kucēni, šķiet, ir visās lietās – gan karikatūrās, gan citos humora žanros. Ir jāpārkāpj tam pāri. Pats vairāk skatos ārzemju karikatūras un ilustrācijas – zīmētos žanrus, bet no latviešu produktiem pagaidām nav kas tāds, kam regulāri sekoju līdzi un skatos.

 

unnamed (1)

Komentāri
1
  1. Anonīms

    Gati Tavas bildes man ir visvairāk interesentākās.