Ērkšķainais ceļš uz Latvijas izcilību

Skatos Olimpiādes sacensības un neviļus domāju par izcilību – visāda veida izcilību. Sestdien, brokastis / pusdienas ēdot un runājot ar izciliem latviešu arhitektiem, arīdzan aizdomājos par izcilību. Un patiesībā domāju par šo tēmu katru dienu – it visā, ko daru un it visā, ko radu. Kāpēc šī tēma?

Tāpēc, ka šogad, pētot Latvijas nākamā izaicinājuma pasaules kontekstā aprises, rodas sajūta, ka mūsu nākamā starptautiskā reprezentācija nebūt netiecas būt izcila. Un, lūk, kāpēc:

Šis  ieraksts un mana motivācija ir skaidra – ņemot vērā personīgo pieredzi, parādīt iepriekšējās kļūdas un aicinājums no tām mācīties. Jo to vēl var paspēt izdarīt. Šo es rakstu kā lojāls pilsonis, kā nodokļu maksātājs, kā patriots un galu galā – vienkārši kā cilvēks – un man ir svarīgi, ko par mums domā un kā šī doma tiek formulēta tuvu un tālumā. Esmu ļoti labi šo visu pārbaudījis uz savas ādas/dzīvē/darbā, un gribu, lai mēs – kā progresīva un, cerams, progresējoša sabiedrība – mācītos, mācītos un vēlreiz mācītos. Pēc tam šīs mācības liktu lietā, uzlabotu iepriekšējo sniegumu un radītu jaunas vērtības.

Kā teica Alberts Einšteins (ceru, ka neviens neapšauba šī cilvēka gaišredzību) – ir muļķīgi darīt visu pa vecam un sagaidīt jaunus rezultātus.

Jums vajag piemērus? "Nokia" vai "Microsoft", es ceru, kā piemēri būs gana iespaidīgi.

Tad, lūk – Latvijas šā brīža "EXPO" organizācija atgādina tieši to – darīšanu pa vecam un cerību uz jaunu rezultātu. Un šeit ir četras galvenās problēmas.

Pati galvenā problēma – nav atbildes uz jautājumu par to, kāpēc Latvijai 2015. gadā vispār ir jāpiedalās Pasaules "EXPO"?

Saliekot garu sakāmo īsi, līdz šim –2012. gada 6. augusta vakaram - NEVIENS no tiem, kuru ir uzdevums rūpēties par Latvijas "EXPO" projektu nav skaidri definējis, kāpēc šoreiz Latvijai ir jāpiedalās. Publiski, atklāti, skaidri. Bez slēpšanās un noklusēšanas – tā, lai arī tantei Bauskā ir skaidrs – jā, mums ir jāpiedalās, jā, mēs iegūsim dažādus labumus un tieši tādus, kā mums vajag. Ko mēs teiksim un vai vispār mums ir ko teikt saistībā ar globālo Milānas "EXPO" uzstādījumu "Paēdināt planētu. Enerģija dzīvei". Vai mums ir satriecošas inovācijas pārtikas sektorā? Vai mūsu sklandrausis spēj globāli konkurēt un pārsteigt? Vai tā ir nākotne? Vai tā ir pat īsti tagadne? Vai ārpus etnogrāfijas tas ir tiešām atpazīstams mūsu produkts? Šādi un līdzīgi varētu jautāt arī par bitēm, ko sabiedrībai cenšas "iesmērēt" Uģis Brikmanis. Ir skaidrs, kas ir Milānas "EXPO" tēma, ir daudz skaistu domu – varētu tā un varbūt savādāk. Bet kāpēc tieši tā? Kā tieši šīs idejas dos pievienoto vērtību Latvijas paviljonam? Kā tieši šīs idejas izskatās uz pasaules fona – līdz šim darītā, redzētā, rādītā "EXPO"?

Ja nu pašiem nav no kā mācīties – jāmācās no labākajiem piemēriem ārzemēs. Šeit kā labu piemēru var minēt Lielbritānijas paviljonu Šanhajas izstādē. Valsts kā pasūtītājs skaidri definēja uzdevumu – būt starp pieciem labākajiem paviljoniem "EXPO". Kas iznāca? Atklāta konkursa rezultātā Tomasa Hezervīka paviljona koncepts kļuva par pašu labāko.

Ironiski, ka pašā paviljonā iekšā nebija pilnīgi neviena vārda par Lielbritāniju. Tur nebija neviena paša burta. Bet paviljons rotāja lauvas tiesu mediju ziņu par Šanhajas "EXPO", tādējādi nesot Lielbritānijas vārdu pasaulē labāk, nekā iecerēts.

 

Kur ir Latvijas skaidrība par to, kādi mēs gribam būt uz pasaules skatuves, ko mēs gribam teikt, kā mēs gribam būt ievēroti? Ar bitēm. Atļaušos apgalvot, ka tas ir, iespējams, cienījams risinājums 19. gs vai 20. gs sākumam, bet ne 21. gadsimtam – pat, ja gribam uzsvērt savu vēlamo (bet ne reālo) bioloģisko īpatnību.

Tātad, organizatori ir tie, kas nespēj formulēt jautājumu un skaidri atbildēt – kāpēc. Kā rezultātā veidojas  haoss, un šī haosa simbols ir Uģis Brikmanis – apbruņojies ar „Mac” datoru, bet ne spējīgs pārliecinoši argumentēt – kāpēc un kādā sakarā mēs runājam par bitēm.

Tas, ko es lasu – žēl, bet mani šī pieeja nepārliecina. Tāpat kā mani nepārliecina tas, ka Latvijas Pārtikas padome ir valstu zīmolvedības eksperti, uz kuru teikto es paļaujos un ticu, ka viņi zina – kā labāk.  Viņi nezina – to es varu teikt droši, liekot roku uz sirds. Vai mēs esam medus lielvalsts? Esam medus ražošanu padarījuši inovatīvu? Esam līderi biškopībā – pasaulē, Eiropā vai vismaz Baltijas jūras reģionā? Ko tieši mēs teiksim? Un kā mēs sakāmo pamatosim? Kā mēs pierādīsim savu integritāti un mūsu uzstādījumu pamatotību? Mēs zinām, kas ir bites – bet piedodiet – medu mēs ievedam no Ķīnas, Holandes un Krievijas. Tad pārfasējam. Man tas šķiet nevis smieklīgi, bet nožēlojami un kaunpilni.

Nemaz nerunājot par to, ka "Mac" datora klātbūtne ir pilnīgi nepamatota – zinot, ko ar to var izdarīt, Uģa Brikmaņa koncepcija ir  Rīgas Lietišķās mākslas koledžas (RLMK) pirmā kursa studenta darba līmenī (lai gan esmu drošs, ka RLMK ir talanti, kas šo spēj radīt pat labāk – gan satura, gan formas aspektā). Un tieši tādēļ šī datora klātbūtne ir ironiska: rīkoties nemāku, bet tas labi izskatās – kāpēc ne? Skatoties uz šo šķībi greizo, steigā "samargoto" neko Uģa Brikmaņa rokās, man kļūst patiesi skumji. Tas ir tikai sākums – negribas iedomāties, kāds būs rezultāts. Es esmu pret to, ka šādi starptautiski reprezentē manu valsti, un grauj Latvijas reputāciju. Es nevēlos par to maksāt, vēl jo vairāk  pieņemt to, ka diletanti uzdodoties par kompetentiem speciālistiem. Varētu pajautāt – tieši kādi starptautiski atzīti un iepriekš novērtēti Uģa Brikmaņa panākumi dod viņam morālas tiesības uzurpēt Latvijas starptautiski jau tā trauslās reputācijas bojāšanu? Ja šādu piedāvājumu kāds iesniegtu jebkādā atklātā konkursā, būtu skaidrs, ka nekur tālāk šāds piedāvājums netiktu – tas diemžēl ir kaut kas daudz sliktāks par viduvējību. Šādu "dzeju" sacerēt var praktiski jebkurš intelektuāli attīstīts cilvēks. Cita lieta – kritiski domājošs cilvēks nekad necenstos to pasniegt kā valsts reprezentācijas mēģinājumu. Ķeksītim? Iespējams, der. Izcilībai – diemžēl, nē.

Otra problēma – laba procesa pārvaldība / caurspīdība.

Man prieks, ka sociālajos tīklos it visi mēs slavējam labo praksi, savus un citu panākumus – lielus un mazus, iedvesmojošus piemērus, no kuriem mācīties.

Kāpēc mēs praksē nepielietojam šīs pašas vērtības, kuras tik ļoti cildinām mūsu sociālo tīklu dzīvē?

Taču šeit diemžēl ir taisnība Albertam Einšteinam – mēs ne tikai nemācamies no iepriekšējās pieredzes – mēs to vienkārši ignorējam. Kā tā?

Lūk, kā. Sāksim ar to, ka Latvijas paviljona Hanoveres "EXPO" organizatori bankrotēja. Tas pats gandrīz notika ar Šanhajas "EXPO" organizatoriem. Un šeit man ir jāsaka, ka vienīgo īsto mugurkaulu 2010. gada nogalē nodemonstrēja tā brīža Ārlietu ministrs Aivis Ronis, kurš atbildīgā sanāksmē skaidri pateica – šāda valsts attieksme ir drauds valsts starptautiskajai reputācijai, un ir jādara viss, lai šādu situāciju nepieļautu. Žēl, ka šobrīd nav neviena, kas spētu ar stingru mugurkaulu pateikt, kas ir valsts reputācijas interesēs starptautiskā mērogā un kā šo reputāciju veidot – neiekrītot šarlatānu un diletantu lamatās. Vai varbūt tomēr Ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam ir kas sakāms?

Cits šīs pašas tēmas aspekts ir tāds, ka tiek konstanti ignorēta visas iepriekšējā pieredze. Kurš no procesā iesaistītajiem ir pieredzējis "EXPO" tēmā? Es pats esmu bijis divos "EXPO" – Hanoverē un Šanhajā, tāpat esmu redzējis, cik labu mantojumu ir atstājuši "EXPO" Seviļā  un Briselē. Tas sniedz priekšstatu – patiešām labu. Cik no mūsu lēmumu pieņēmējiem par to ir interesējušies? Cik "EXPO" ir apmeklējis Uģis Brikmanis? Gribētu zināt, kāda ir viņu pieredze, lai tad varētu objektīvi saprast – cik pamatotas ir runas un lēmumi, balstoties uz pieredzi un zināšanām, nevis teoriju. Tāpat jautājums – kāpēc netiek piesaistīti labākie tēmas eksperti? Tāds, piemēram, ir Ivars Mailītis, kurš ir ne tikai piedalījies 1986., 1992., 1993., 1998., 2010. gada ideju radīšanā un apspriešanā, bet arī apmeklējis visus šos "EXPO" un tāpēc zina vairāk par šo tēmu, nekā mēs visi, kopā ņemti. Tā ir ārkārtīgi vērtīga un unikāla pieredze, un to ignorēt nozīmē nemācīties no savām kļūdām. Atkal jau šķiet, ka Albertam Einšteinam ir taisnība. Vismaz šobrīd.

Saprotams, ka tiem, kas ir bijuši iesaistīti "EXPO" procesā Latvijā un cietuši finansiālus zaudējumus, šī tēma ir smaga. Droši vien, ka nav vairs intereses par šo runāt, jo ir rūgtums – ja par valsts reprezentāciju ir jāpiemaksā, tad tā nav laba sajūta uzņēmējam. Taču ir patiesi pieredzējuši cilvēki, kuru zināšanas ir zelta vērtē, un tās ir jāliek lietā – tas ir visu mūsu pašu labā. Ja pieredze netiek izmantota, tad uzskatu, ka no kļūdām neviens nemācās – vismaz ne tie, kas ir atbildīgi.

Kāpēc netiek organizēts atklāts, skaidrs konkurss – gan par idejām, gan par risinājumiem, gan par arhitektūru? Kopš Šanhajas "EXPO" ir pagājuši nupat jau 2,5 gadi – laika ir pieticis un finanšu taču arī netrūkst. Turklāt konkursa sarīkošanai nekādu mega-budžetu nevajag. Šanhajas "EXPO" gadījumā pats biju spiests sarīkot labākā risinājuma izvēli – tas prasīja tieši divas nedēļas un precīzi 0 līdzekļu. Ja to var viens cilvēks, domāju, ka valsts to var vēl labāk un veiksmīgāk.

Trešā problēma – kompetence.

Paša pieredze Šanhajas "EXPO" organizācijas laikā lika daudzreiz aizdomāties par visu kopumā un par daudzām lietām atsevišķi. Un te diemžēl jāatzīst – kompetences varētu vēlēties stipri vairāk  kā procesa organizācijā, tā arī specifiskās tēmās, vērtējot visa veida saistītās lietas attiecībā uz valsts starptautisko reprezentāciju. Šeit neviļus ir jāatsaucas uz ekspertiem, kas ir palīdzējuši saprast, kā tieši labi nest Latvijas vārdu pasaulē. Kārtējo reizi pārlasot Saimona Anholta (Simon Anholt) ieteikumus, jāsecina – lai gan par šo ieteikumu apkopojumu savulaik ir samaksāti 80 tūkstoši eiro, šķiet, ka nekas no šī nav ņemts vērā. Pat šobrīd – nav par vēlu to paņemt, pārlasīt un likt lietā.

Galvenais – zinot "EXPO" nozīmi valsts tēla veidošanā, šī funkcija pēc piederības arī jādeleģē tiem, kas ir atbildīgi par valsts tēlu – mārketinga un sabiedrisku ekspertiem, kas spēj saprast, kā konceptuāli Latvijai ir jākonkurē "EXPO", lai mēs tiktu pamanīti.

Ar novecojušām, realitātei neatbilstošām (nepamatotām ne ekonomiski, ne pēc būtības) idejām mēs netiksim pamanīti. Tāpat pēc būtības šāds projekts ir jāvērtē kontekstā ar „EXPO” attīstību globāli – noteikti tiem, kas par šo tēmu interesējas, ir zināms, kas ir "EXPO" paradigma šobrīd pasaulē.

Ceturtā problēma – komunikācija.

Jeb, pareizāk sakot – tās trūkums. Labi zinot (un to zina visi, gan lēmēji, gan nodokļu maksātāji) – "EXPO" koncepts Latvijā ir krietni par maz skaidrots. Katru reizi, kad tiek runāts par "EXPO" un par daudzām citām lietām, vienīgais, ko redz sabiedrība – tie ir tēriņi bez skaidri mērāma rezultāta. Turklāt "EXPO" gadījumā pamatoti izskan jautājums – kāpēc tas ir vajadzīgs? Ko tas dos valstij un ekonomikai? Kā tieši mēs sevi reprezentēsim un ko mēs no tā iegūsim? Šeit ir liela gūzma jautājumu un gaužām maz atbilžu. Ja valsts kā pārvalde vēlas savu pilsoņu atbalstu šādām iniciatīvām, tad valstij ir skaidri jāatbild uz jautājumiem par "EXPO" un tā nozīmi valsts dzīvē. Ko mēs visi no šī iegūsim? Kāda būs atpazīstamība, kāda būs tirdzniecība, kāda būs citu valstu interese par sadarbību ar mums? Šeit kā labs piemērs jāmin piemēram Zviedrija Šanhajas "EXPO" izstādē. Zviedrijas paviljonā divos stāvos bija vērojama pati izstāde, savukārt trešajā stāvā atradās 7  konferenču zāles, kurās visās notika aktīva tirdzniecības darbība – zviedru uzņēmumi pārdeva savas preces un pakalpojumus ķīniešiem. Vai arī pārbaudīts piemērs Hanoveres "EXPO" 2000. gadā – Nīderlandes paviljons, ieguldot 35 miljonus EUR paviljona izveidē, rādot Nīderlandi atraktīvi un aizraujoši, ienesa valsts ekonomikā aptuveni 350 miljonus eiro izstādes darbības rezultātā.

Kāpēc mēs neskaidrojam to, ko un kādā veidā Latvija plāno pārdot pasaulei? "EXPO" projekta mērķis nav tur vienkārši būt – tur ir jārāda savas spējas, kuras, iespējams, ir noderīgas pasaulē. Mums ir jāmijiedarbojas ar citām valstīm un jāvirza savas inovācijas, preces, pakalpojumi – jebkas, ar kā palīdzību mēs varam iekļauties globālā ekonomikā un ar labāko prātu palīdzību nepazust.

Patiesībā šeit būtu tik daudz skaidrojamā materiāla, ka pietiktu kādiem gadiem 5, ja ne visiem 10. Un šobrīd tieši puse laika ir pagājusi līdz Milānas "EXPO" atvēršanai kopš Šanhajas "EXPO" slēgšanas - taču ne pušplēsts vārds dzirdēts par to, kāpēc tas mums ir svarīgi.  Vai nepietiek drosmes pateikt Silvio Berluskoni paldies par ielūgumu, bet šoreiz izlaist dalību? Arī šis informatīvais process ir smags un pamatīgs darbs, kas kādam ir jādara. Bet – ja mēs zinām, ka mums, būvējot tiltu, pazūd 27 miljoni latu, tad jādomā par prioritātēm – vai mēs esam par tiltiem vai par nākotni. Veiksmīgs starts "EXPO", iespējams, nākotnē varēs paēdināt mūsu pensionārus. Bet lēmums par prioritātēm jāpieņem tagad. Un noteikti, ka tik valstiski svarīgam uzdevumam var atrast līdzekļus – ilgtermiņa saimniekošanas apstākļos.

Pārlasot paša rakstītās pārdomas, domāju par tēmu – nu, ko es te bļaustos? No tā taču nevienam ne silts, ne auksts. Es neesmu ne ietekmīgs oligarhs, ne šofera dēls un pat ne politiķis. Es esmu ierindas pilsonis – vienkāršs cilvēks. Kāds var teikt – ko tad pats nedari? Viss ir tieši tik skaidri – darba dalīšanas apstākļos es paļaujos, ka, maksājot nodokļus, valsts pārvalde algo kompetentus speciālistus, kuru uzdevums tad ir šo procesu kvalitatīvi nodrošināt arī ar manu ieguldījumu. Šobrīd es redzu, ka ir lietas, kas nav īsti labi noorganizētas.

Tādēļ arī top šis raksts - ar domu, ka gan Valdis Dombrovskis, gan Roberts Ķīlis, gan Edgars Rinkēvičs, gan Daniels Pavļuts ir tie valsts pārvaldes cilvēki, kas labi izprot mūsu vietu pasaulē un to, ka viņu rokās ir panākt, lai lietas notiek savādāk – atbilstoši 21. gadsimta paradigmām it visā.

Es sagaidu, ka šo manu sajūtu kāds ņems nopietni un, iespējams, mainīs esošo situāciju. Jo to  vēl var paspēt izdarīt.

Ja neņems nopietni, es nebūšu pabļaustījies – es savas kompetences robežās būšu devis taustāmu ieguldījumu, ar piemēriem parādot, ka daudzas lietas ir deguna priekšā – pieredze, zināšanas, par naudu nopirkti padomi. Tas viss vien pareizi/loģiski/mērķtiecīgi jāliek lietā. Zinu, ka vismaz kāds no šī mācīsies. Pat, ja ne visi. Ar to mana misija būs paveikta.

Un tāpēc kā laba ziņa man bija jaunums par Latvijas kavēšanos ar tēmas paziņošanu izstādes organizatoriem.

P.S. Domājot par šo visu un šo visu rakstot, aizdomājos par latviešu identitātes būtību. Vai tiešām mūsu identitāte ir shēmas un sarunāšanas- jebšu tomēr mēs cienām godīgu un atklātu spēli? Negribētos ticēt Alvim Hermanim, ka darām vienu, sakām otru, domājam trešo.